„LiteraTūre pa Rīgu“ ar Matiasu Knollu

Starptautiskajā Tūristu gidu dienā, 19. februārī, RB tikās ar Latvijā dzīvojošo vācu dzejnieku un tulkotāju Matiasu Knollu, kurš pa mūsu galvaspilsētu vadā vācu tūristus, lasīdams tiem priekšā latviešu literātu darbus. Matiass šīs ekskursijas sauc par „LiteraTūrēm“, un tādu viņam bijis jau astoņdesmit piecas! Bet savu sesto gida sezonu viņš atklās maijā, jo – kādēļ sevi un citus mocīt aukstā ziemā... Par sevi RB stāsta Matiass pats.

„Pirms piecpadsmit gadiem braucu vilcienā no Berlīnes uz Rīgu, lai pavadīt divu nedēļu atvaļinājumu. Manu dzeju sāka šeit tulkot, savukārt es pievērsos latviešu tekstiem. Literatūra ir vienīgais iemesls, kādēļ izvēlējos dzīvot Rīgā.
    Esmu samērā vecpuisisks, man vajag ārkārtīgi daudz laika sev. Patiesībā tā bijis vienmēr. Reti satiekos ar cilvēkiem. Dzīvoju noslēgti. Šķiet, Voltērs teicis – grāmatas ir mani drukātie draugi. Man ir daudz grāmatu... Paradoksāli, bet, ja esi viens, tu vari būt daudz atvērtāks citiem.
    Tu nevari vienkārši dzīvot tikai sev, domāju, pat miljonārs to nevar. Tev vajag sevi iesaistīt kaut kādos procesos, cilvēkos. Un es iesaistos Latvijas literārajā dzīvē. Esmu šeit atradis savu uzdevumu – ziņot par Latviju, par tās domām, idejām, kultūru un identitāti.
    „LiteraTūres“ ilgst no maija līdz septembrim, bet šovasar vēl esmu iecerējis katru ceturtdienu uzstāties klubā „Hamlets“ ar latviešu literatūras lasījumiem vācu valodā. Šeit taču arvien vairāk brauc vācu tūristi, un bez vizuālās informācijas cilvēki ilgojas pēc garīgas vides, pēc stāstiem un piedalīšanās citu dzīvēs. Un tieši literatūra ir visdziļākais skatiens cilvēka iekšējās pasaules norisēs.
    Neesmu gids šā vārda parastajā nozīmē, manas „LiteraTūres“ Rīgā ir performances jeb izrādes. Katram tekstam piemīt noteikta vibrācija, kas jāuzbur. Esmu tulkotājs, respektīvi – tekstu līdzautors un vienlaikus aktieris. Man „LiteraTūrēs“ vienmēr ir līdzi čemodāns, kas pilns ar manis tulkotiem latviešu literatūras tekstiem un kas ir piemēroti lasīšanai, staigājot pa Rīgu. Tur atrodas teksti ikvienai situācijai: varu lasīt par negaisu, lietu, sniegu, vēju... Čemodānā ir viss no A līdz Z: no Ingas Ābeles, Vizmas Belševicas un Aleksandra Čaka līdz Ojāram Vācietim un Mārai Zālītei.
    Rādot Rīgas parkus, es lasu, ko rakstījis Vācietis: „Koki ar mani nesasveicinājas“, Doma laukumā skan Gundegas Repšes romāna „Ēnu apokrifs“ fragmenti, Kalēju ielā – Vācieša „Važu kalējs“, pie Pēterbaznīcas vecās liepas – Belševicas dzeja: „Nebrēc uz liepu, tā ziedēs, kad pienāks viņas laiks...“. Vizma arī tik aizkustinoši apdzied Rīgas klusumu un torņus (dzejolis „Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga“). Un, protams, atrodoties Vecrīgā, es nolasu arī Bazīlija Plīnija 16. gadsimta „Slavinājumu Rīgai“. Bet ikvienā „LiteraTūres“ vietā es varu improvizēt, jo iztulkoto tekstu ir gana.
    Aleksandru Čaku varētu lasīt arī Rīgas krogos, bet vēl labāk šie dzejoļi aiziet ielās, piemēram, „Brīnums“ – tajā dzejnieks nopērk gumijas bumbu un staigā pa Rīgu, nesdams to virs galvas. Dzejā sāk līt lietus, bērni kliedz un pieaugušie smejas. Ja tu esi Čaka ielā, nostājies kādā stūrī un sauc: „Cilvēki, jūs, ļaudis, kuri dzīvojat akmeņos, nāciet apostīt un noskūpstīt zemi, kas manās rokās!“ Tad cilvēki tev atsaucas. Tā ir iztēle.
    Māra Zālīte saka: „Lai pārnāktu mājās, mēs neveram durvis, bet grāmatu vākus.“ Kaut arī es staigāju pa Rīgu, tas nenozīmē, ka pilsēta ir vienīgais „LiteraTūres“ temats. Pilsēta ir pamats, galds, ko es uzklāju, liekot uz tā dvēseles un vēstures traukus. Bet cilvēki – gan latvietis ar savu dzejoli, gan vācietis, kurš klausās – pie šī galda saslēdzas. Rīgas laikā un telpā. Zālīte, piemēram, piesauc dzimto pavardu pie debesīm, Latvijas sauli...
    Savukārt Anatola Imermaņa dzejolī „Piecas minūtes pirms koncerta sākuma“ mūziķi skaņo instrumentus – lai iztēlotos, kā skan brīvi instrumenti bez diriģenta diktāta, es savu tūristu grupu vedu uz Lielās ģildes foajē. Tas ir stāsts gan par 80. gadu vēsturi, gan vispārcilvēcisko.
    Neturos ierēdnieciski pie vēsturiskiem objektiem. Piemēram, rādot pilsētas senos mūrus, lasu Ineses Zanderes rakstīto par Berlīnes mūri, bet pie Zviedru vārtiem – Jura Kronberga dzeju, jo viņš ir uzaudzis un dzīvo Zviedrijā. Vienmēr iezīmēju arī lasītā autora dzīves un konkrētā teksta radīšanas apstākļus.
    Mans priekšnesums nav pasīvs, publika aktīvi tajā iesaistās. „LiteraTūres“ kulminācijas ir brīži, kad es klausītājiem pēkšņi iespiežu rokās lapiņu ar, teiksim, Marģera Zariņa vai Mārtiņa Zīverta tekstiem – un viņi jau darbojas līdzi, skaļi lasot savu lomu. Viņiem pat nav laika domāt par to, vai es to gribu un varu. Viss jau notiek, cilvēki ir tur iekšā. Un visiem ir liels prieks!
    Bieži vien „LiteraTūres“ noslēdzas krogā pie alus kausa, kur man jāatbild uz daudziem jautājumiem. Par Latviju.“

Dzejnieka naktis

„Berlīnē es pats producēju savas dzejas grāmatas – pavairoju tekstus ar fotokopijām un sašuvu tos kopā cietos vākos. Tīrais roku darbs! Grāmatas naktīs pārdevu Berlīnes krogos un kafejnīcās. Staigāju apkārt ar to pašu čemodānu, kas vēl šodien mani pavada „LiteraTūres pa Rīgu“. Vienmēr izvēlējos tās klusākās vietiņas ar mierīgiem cilvēkiem (Berlīnē krogi ir viens pēc otra) un neuzbāzīgi piedāvāju viņiem dzeju. Apvaicājos, par ko runā pie galdiņiem, un tad kaut ko atbilstošu nolasīju priekšā.
    Savas dzejas grāmatiņas biju iesējis dažādas krāsas vāciņos, tāpēc dažreiz piedāvāju izvēlēties dzeju pēc tās. Un tad es nejauši uzšķirto dzejoli nolasīju. Jāsaka, ļoti bieži cilvēkiem tieši tas arī derēja.
    Mana dzeja drīzāk ir nopietna, bet vienlaikus jutekliska. Tās centrā mēdz atrasties nevis notikums, bet cilvēks kā meklējoša būtne. Vispār es dzeju neuzskatu par visintīmāko žanru, jo tajā daudz kas tiek pateikts aizklātā formā. Bet nereti proza ir daudz atklātāka, rakstīta ar asarām un asinīm, piemēram, Sandras Kalnietes „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos“.“

Slavinājums Rīgai

„Pilsētā man vissvarīgākie ir trīs elementi. Pirmais ir izvietojums, kā pilsēta uzbūvēta. Piemēram, Berlīnē ir ļoti daudz centru, bet Rīgā – tikai viens, un tas ir ārkārtīgi jauki: šeit pilsēta no sava Vecrīgas kodola izstarojas kā zvaigzne. Tas ir ideāls izvietojums, kopā ar parku izmeklēto ritmiskumu, bet ikvienā brīdī tu vari pieiet pie Daugavas un no visa atsacīties. Otrais elements ir gaisa un gaismas kvalitāte. Te jaušams jūras tuvums, un cilvēkam viegli elpojas, Rīgā es vienmēr jūtos tīrs, bet Vācijā gan man visu laiku jāmazgā rokas un seja. Un gaisma – Berlīnē tā kaut kādā veidā ir koša, difūza, uzmācīga un bieži spieda acīs, bet Rīgas gaisma ir ļoti skaista, dziļa un dzidra, kā no skaidrām debesīm. Tādu saulrietu kā Rīgā nav nekur! Bet trešā kvalitāte ir cilvēki, viņu uzvedība, starojums un dzīves stils. Man Rīgas cilvēki – proti, tie, kas runā un domā latviski, – ir ļoti mīļi. Viennozīmīgi.“

Sirdsapziņas vārdā

„Mans brālis dzīvo Šveicē, un mēs ļoti reti satiekamies. Viņš nekad nav bijis Latvijā, atšķirībā no maniem vecākiem, kuri uz šejieni brauc katru gadu. Mans tēvs ir liels lasītājs un, šķiet, tik darbīgs kā tagad nav bijis nekad. Viņš Berlīnē rūpējas par deportēto ebreju piemiņu – pie katras mājas, kurā dzīvojuši represētie ebreji, ielā tiek iestrādāts piemiņas bruģakmens. Šī kustība sākās Ķelnē. Mans tēvs rūpējas par veselu Berlīnes kvartālu, viņš tiekas ar ebreju upuru radiniekiem no visas pasaules – no Amerikas, Izraēlas un pat Ķīnas. Manī arī ir mazliet ebreju asinis, šķiet, viena sešpadsmitā daļa. Bet tas nespēlē nekādu lomu. Vienkārši mans tēvs, līdzīgi kā pārējie vācieši, izjūt lielu kaunu par Vācijas vēsturi. Viņš, līdzīgi man, vienmēr aizstāv vājākos. Tas ir sirdsapziņas jautājums. Tu jau nevari izdarīt vairāk nekā tev ir dots – tas ir viens smilšu graudiņš kopējai lietai. Tu vari ietekmēt tikai savu apkārtni un cerēt uz labu. Neesam taču karaļi vai diktatori...“

Kolēģis ir svēts

„Bieži manās „LiteraTūrēs“ gadījies tā: esmu atradis vietu, kur nolasīt, piemēram, kādu skaistu dzejoli, vai tas būtu Jānis Rokpelnis vai Jānis Baltvilks, un pēkšņi – parādās kāda cita tūristu grupa, gids nostājas mums tieši blakus un skaļā balsī runā savu. Šo nekoleģialitāti es nesaprotu, pats vienmēr ievēroju distanci un savas kolēģes nekad netraucēju. Bet viņām ir „viens pīpis“, kurš tur blakus atrodas un ko dara. Dažreiz dodu atbildes triecienu un pagriežu savu „aparātu“ skaļāk, man ir trenēta aktiera balss. Tā tomēr nav izeja. Man vienkārši ir skumji par valdošo nekulturālību. Esmu radis pie nerakstīta likuma – kolēģis, kurš pirms tevis sācis darbu, ir svēts.“

No Čaka līdz ievas ziediem

„Esmu izstrādājis vairākas „LiteraTūres“ – pa Vecrīgu, bulvāriem, parkiem gar skulptūrām un pieminekļiem (Sudrabu Edžum, Kārlim Ulmanim, Rūdolfam Blaumanim u.c.) un Brīvdabas muzejā. Tur lasu fragmentus no Rūdolfa Blaumaņa un Edvarda Virzas darbiem. Senā Vidzemes skolā kā skolotājs stāstu vāciešiem par latviešu folkloru – mutvārdu daiļradi – teikām, anekdotēm, pasakām un dainām. Vāciski latviešu tautas dziesmas nav iztulkojamas, tādēļ es par tām stāstu. Parasti analizēju vienu dainu, aprakstot katru vārdu un stila elementu. Kad viņi to zina no galvas, varu lasīt jau latviski, un mani vācu „skolnieki“ visu saprot. Piemēram: „Lēni, lēni, Dieviņš brauca / No kalniņa lejiņā(i) / Netraucēja ievas ziedu / Ne arāja kumeliņu.“ Šajā dainā kalns varētu simbolizēt garīgo, dievišķo pasauli, bet leja – cilvēku apdzīvoto zemi, savukārt vārds „lēni“ nozīmē to, ka Dievs mūsu vidū ienāk neuzmācīgi, maigi. Īpašs stāsts man ir par ievu, jo vācieši šo augu parasti nepazīst.“ [...]

Romāns Koļeda / Rīgas balss, 21.02.2006

Lasiet arī Kristīnes Matīsas rakstu LiteraTūre «Rīgai – 803»